Līdz šim esmu bijis īpašnieks trim spoguļkamerām. Šobrīd īpašumā esošo Canon 6D uzskatu par savu galveno kameru, kuru vienmēr ņemu līdzi, ja nepieciešamas visaugstākās kvalitātes bildes un apstākļi atļauj. Arī iepriekšējās divas kameras bija Canon ražojumi – sāku ar Canon 400D, ko vēlāk nomainīju uz Canon 7D. Tomēr tiecoties pēc pilna izmēra matricas un salīdzinoši zema svara, nonācu pie jau minētā Canon 6D. Savā ziņā biju kļuvis par “sistēmas” vergu, jo jau ar pirmo fotoaparātu tika iegādāti Canon objektīvi, ko nevēlējos mainīt, tāpēc tajā brīdī citas “sistēmas” nemaz neapskatīju.
Tomēr neesmu no tiem cilvēkiem, kuri tikai akli iet uz priekšu, nepievēršot uzmanību attīstībai citā virzienā. Laikā, kad parādījās Micro Four Thirds bezspoguļu kameras (MILC), arī es iegādājos vienu no pirmajiem šāda tipa modeļiem – Olympys PEN E-P1. Kamera šķita interesanta ne tikai tās mazā svara un izmēra dēļ, bet arī retro izskats šķita saistošs. Bilžu kvalitāte, protams, neturēja līdzi toreiz īpašumā esošajam Canon 400D, tomēr ceļojumā aiz Ziemeļu polārā loka tā lieti noderēja, samazinot līdzi ņemamo mantu svaru. Tāpat ar to varēju uzfilmēt savu pirmo īsfilmu par šo 12 dienu garo pārgājienu.
Augstākais lojalitātes līmenis kādā no trim aviosabiedrību aliansēm sniedz dažādas priekšrocības – pieeju laundžiem, bezmaksas vai papildus bagāžu, prioritāti dažādās rindās. Tomēr, lai šo statusu sasniegtu, nedaudz jāpacīnās. Zvaigžņu aliansē jeb Star Alliance visvieglāk augstāko (zelta) statusu bija un droši vien arī šobrīd ir sasniegt ar grieķu aviokompānijas Aegean programmu Miles+Bonus.
Sākotnēji, kad Aegean tikko pievienojās Star Alliance, zelta statuss bija praktiski mūžīgs, un, lai to sasniegtu, vajadzēja savākt tikai 20000 jūdžu. Turklāt pat pirmie divi tūkstoši, ko deva tikai par to, ka piereģistrējāties programmā, arī tika skaitīti kā statusa jūdzes, tātad realitātē bija nepieciešams savākt tikai 18000 jūdžu. Pēc tam pietika ieskaitīt tikai vienu lidojumu turpmāko 36 mēnešu laikā un statuss tika pagarināts atkal uz trim gadiem. Tomēr, kā dzīvē bieži nākas atskārst, arī mūžīgais ne vienmēr ir “mūžīgs”. Neviens gan arī nesolīja, ka šis statuss būs mūžīgs, jo teorētiski tas bija derīgs tikai trīs gadus un Aegean paturēja tiesības jebkurā brīdī izmainīt programmas noteikumus, ko viņi arī izdarīja 2014. gada nogalē.
Es ielēcu šajā “aizejošajā vilcienā” tieši gadu pirms programmas izmaiņām, tāpēc no šī “mūžīgā” statusa man sanāca vien čiks. Līdz ar Miles+Bonus programmas izmaiņām, statuss, līdzīgi kā citu aviokompāniju programmās, tagad ir derīgs tikai vienu gadu un katru gadu tam ir jāpārkvalificējas. Pēc jaunajiem noteikumiem, lai pirmo reizi kvalificētos, nepieciešams savākt vai nu 48000 jūdžu vai 24000 jūdžu, ja nolido vismaz 4 lidojumus ar Aegean. Šis četru lidojumu nosacījums bija interesants, jo lielākā daļa no līdzšinējiem zelta statusa īpašniekiem ne reizi nemaz nebija lidojuši ar Aegean vai pat bijuši Grieķijā. Savukārt, lai uzturētu zelta statusu (pagarinātu vēl par gadu), nepieciešams gadā savākt vai nu 24000 jūdžu vai 12000 jūdžu, ja nolido vismaz 4 lidojumus ar Aegean. Tātad sanāk, ka pārkvalificēties ir divreiz vieglāk nekā iegūt zelta līmeni pirmo reizi.
Līdz ar negatīvajām izmaiņām, klāt nāca arī šādi tādi bonusiņi zelta līmenim, no kuriem interesantākais man šķita 4 bezmaksas upgrade uz bisnesa klasi, lidojot ar Aegean. Ņemot vērā to, ka, lai pārkvalificētos zelta līmenim par zemākajām 12000 jūdzēm, nepieciešams nolidot tieši 4 lidojumus ar Aegean, likās, ka šo nevar neizmantot. Un tā kā no Stokholmas ir tiešais reiss uz Atēnām ar Aegean, tad nekur pat nenācās pozicionēties. Tika sakombinēts lidojumus uz kādu no lētākajiem galamērķiem Grieķijā, kur vēl nav būts, ar pārsēšanos Atēnās, un varējām doties ceļā. Šādi tiktu nolidoti divi lidojumi turp un divi atpakaļ jeb tieši četri nepieciešamie posmi. Vislabākais piedāvājums sanāca uz Haniju, Krētā. Izmantojot ExpertFlyer, tika noskaidrots, ka lidojumos tik tiešām ir pieejamas vietas *upgrade-*iem uz I klasi. Rezultātā tika iegādātas biļetes par 91 EUR no cilvēka. Ņemot vērā, ka tās uzreiz varējām upgrade-ot uz biznesa klasi, man tas nešķita nemaz tik slikts darījums. Tā kā Aegean nav bezmaksas telefona numura Eiropas klientu centros, caur Skype tika zvanīts uz ASV bezmaksas numuru. Tur, izstāstot savu bēdu, teica, ka diemžēl no ASV ofisa nevarēšot palīdzēt (ko es jau zināju), bet savienos mani ar Atēnu ofisu (ko es arī jau biju pirms tam noskaidrojis). Tā nu mani savienoja ar Atēnām (bez maksas, jo zvans tika veikts uz ASV bezmaksas numuru) un tur laipns aģents skaidrā angļu valodā uzreiz nokārtoja un izsniedza jaunās biļetes biznesa klasē.
Lidojumi ar Aegean uz Krētu ne tikai palīdzēja mums savākt zeltu ar mazāku jūdžu apjomu, bet arī deva pašas statusa jūdzes. Par šiem četriem posmiem katrs nopelnījām 2664 jūdzes. Tātad atlika vēl 9336 jūdzes līdz nepieciešamajiem 12k. Šīs jūdzes tika savāktas lidojumā ar United kļūdas cenu uz Kolumbiju par 242 EUR. Lidojumi bija pārsvarā V klasē, kas Miles+Bonus programmā ieskaitījās ar 75% koeficientu un kopumā deva 10054 jūdzes. Šis bija vairāk kā pietiekami zelta statusam. Tātad zelta statuss šogad tika savākts par precīzi 333 EUR, turklāt tas sevī ietvēra gan lidojumu uz Kolumbiju, gan lidojumu biznesa klasē uz Krētu.
Lidojums sākās ar SAS laundža apmeklējumu Arlandas lidostā. Jāatzīst, ka pēc nesenās pārbūves, tā telpas nu ir daudz svaigākas un modernākās nekā pirms tam un manāmi uzlabojies arī ēdienu un dzērienu piedāvājums. Ja pirms tam es uzskatīju, ka Stokholmas lidostā nav neviena pienācīga laundža, tad jauno SAS laundžu varētu jau uzskatīt par apmeklēšanas vērtu arī kādu stundiņu pirms paša lidojuma.
Jaunais SAS laundžs Stokholmas lidostā
Gan reisu uz Atēnām, gan pēc tam uz Haniju, Aegean izpildīja ar Airbus A320-200 lidmašīnām. Nekādi lielie pārsteigumi no biznesa klases sēdvietām nebija, jo, kā jau ierasts Eiropā, biznesa klase no ekonomiskās atšķirās vien ar bloķētu vidējo krēslu.
Kolumbija par sevi bija radījusi iespaidu, kā nedroša valsts, kurā narkotiku karteļi nepārtraukti izrēķinās viens ar otru, savukārt tūristus parastos nolaupa vai aplaupa uz katra stūra visi, kuriem nav laika iesaistīties narkotiku karos. Tomēr pēc ceļojuma uz šo valsti, jāsaka gluži tāpat, kā Māra dzied astronautu dziesmā, ka “šeit sen jau nav, kā desmit gadus atpakaļ”! Patiesībā jau arī pirms biļešu iegādes zināju, ka tik traki nebūs, jo viens no bijušajiem kolēģiem bija no Kolumbijas un pastāstīja, ka tas stereotipiskais tēls, ko varam gūt, skatoties ziņas, ir ļoti nepatiess. Kolumbija ir pavisam normāla un pat droša valsts, ja vien pats ievēro normālus piesardzības pasākumus un nebāz degunu, kur nevajag. Ar normālajiem piesardzības pasākumiem bija domāts vilkt vienkāršas drēbes, kā dara arī vietējie, nestaigāt apkārt ar spoguļkameru kaklā un maku bikšu aizmugurējā kabatā (kaut gan pēc maniem novērojumiem, ļoti liela daļa kolumbiešu to nēsāja tieši tur). Ar deguna nebāšanu tur, kur nevajag, bija domāts nebraukt uz teritorijām, kurās tiek audzētas narkotikas un kuras ir FRAC jeb guerrillu kontrolē.
Bogota ar lietus mākoņiem tālumā
Papētot sīkāk, gan izrādās, ka situācija nav nemaz tik vienkārša, jo Kolumbijā jau no 1964. gada pastāv militārais konflikts. Lai arī tajā iesaistītas ļoti daudzas puses, pa lielam tur var izdalīt pašreizējo valdību un FARC. FARC it kā cīnās par nabadzīgo cilvēku tiesībām un komunismu, bet realitātē tie savu darbību nodrošina ar narkotiku ražošanu, tirdzniecību, kā arī cilvēku nolaupīšanu pret izpirkuma maksu. Tomēr pēdējos gados to ietekme un spēks ir krietni mazinājies, pa lielam skarot vairs tikai džungļu reģionus dienvidaustrumos, kuros tie slēpjas, Panamas pierobežu, pa kuru narkotikas tiek bīdītas tālak uz ziemeļiem, kā arī dažas piekrastes pilsētas valsts rietumos. Ar detalizētu drošo un nedrošo zonu karti var iepazīties te: https://www.gov.uk/foreign-travel-advice/colombia
Kamēr vēl dzīvojam Zviedrijā, ir doma vēlreiz aizbraukt ceļojumā uz Norvēģiju, šoreiz ar motociklu. Iepriekšējā reizē apskatījām vairāk Norvēģijas dienvidrietumus un rietumus uz augšu līdz Trollstigen. Šoreiz ir doma braukt vēl tālāk uz ziemeļiem un apskatīt visu sākot no Trollstigen uz augšu. Sākotnēji bijām plānojuši aizbraukt līdz pat Nordkapp, kas ir tālākā vieta Eiropas ziemeļos, kur iespējams aizbraukt ar mašīnu (pati tālākā vieta ir Nordkinn, ko arī, iespējams, apmeklētu), tomēr pēc garākiem pārbraucieniem ar motociklu tepat tuvējā apkārtnē secinājām, ka nemaz tik viegli tos garos gabalus pieveikt neizdodas, tāpēc, iespējams, pārplānosim un nedaudz samazināsim sākotnēji nosprausto kilometru skaitu.
Paštaisīts vējstikls – gala rezultāts
Tā kā Norvēģijā, tāpat kā citās Skandināvijas valstīs, ir brīvās zemes likums un celt telti iespējams jebkur, kur neesi tiešā acu skatienā kādai mājai, tad plānojam lielāko daļu laika nakšņot teltī, kas samazinās gan nakšņošanas izmaksas, gan nepiesies mūs konkrētam grafikam un varēsim braukt diezgan brīvā ritmā, atbilstoši vēlmēm un laikapstākļiem. Tomēr, lai paņemtu līdzi telti, guļammaisus un principā jebko citu, motociklam nepieciešamas kravas kastes. Tāpat braucienu daudz komfortablāku padarītu vējstikls, kura motociklam šobrīd nav. Par kravas kastēm rakstīšu atsevišķi, bet šajā rakstā aprakstīšu, kā pašam izgatavot vējstiklu, ja esošie varianti šķiet par dārgu, vai nav pietiekoši efektīvi. Manā gadījumā bija gan viens, gan otrs. Pirmkārt jau jauns vējstikls maksāja ap 60-70 EUR, turklāt tas bija salīdzinoši vienkāršs un zems modelis, kurš neaiztur pietiekoši daudz vēja. Labāks variants izmaksātu jau krietni vien virs 100 EUR. Tāpēc izlēmu to izgatavot pats.
Nu jau būs pagājuši divi gadi kopš pirmo reizi apmeklējām ASV rietumkrastu. Neskatoties uz to, ka pēc šī ceļojuma apameklēta gan Jaunzēlande, gan Čīles Patagonija, tas vēl joprojām iespiedies atmiņā kā viens no visspilgtākajiem. Šo divu gadu laikā esam arī paspējuši tur argriezties vēl vienu reizi, redzot pilnīgi jaunas lietas un vietas, kas tika izlaistas pirmajā apmeklējumā. Nekādi gan nav sanācis uzrakstīt par visu ceļojumu kopumā, bet patiesībā tas bija tik notikumiem un iespaidiem pārpilns, ka par katru dienu būtu jāraksta atsevišķs ieraksts. Kaut kas ASV rietumu pusē ir tāds, kas vilina un vienlaicīgi sniedz gandarījumu. Dažādā daba ar daudzajiem kalniem un kanjoniem, kur atrodas arī lielākā daļa ASV nacionālo parku. Plašie un neapdzīvotie tuksneši, caur kuriem kā bultas taisni izšāvušies perfekti asfaltēti ceļi. Sanfrancisko pilsēta ar tās māksliniecisko vidi, kas tik ļoti kontrastē ar “betona” Losandželosu, kurā tiek uzņemta lielākā daļa mūsdienu populārā kino. Bet visvairāk laikam vilina neskaitāmās pārgājienu iespējas, ko tur var atrast. Pat dzīvojot tādā lielpilsētā kā Losandželosa, stundas brauciena attālumā ir ļoti daudz un dažādu kalnu taku, jo pati pilsēta ir kalnu grēdā ieskauta. Šis ieraksts būs par vienu ar iespaidiem bagātāko dienu šajā ceļojumā – pārgājienu Lielā kanjona nacionālajā parkā. Šīs dienas piedzīvojumus nofilmējām un beidzot tos esmu samontējis arī skatāmā video, kuru piedāvāju arī jums.
Pārgājienos visvairāk meklēju kādu izaicinājumu, mērķi. Visvienmuļākie liekas pārgājieni, kuros jebkurā brīdī var griezties atpakaļ un nav konkrēta mērķa, kas jāsasniedz. Tieši tāpēc parasti izvēlos tādus pārgājienus, kur vai nu jāuzkāpj kādā kalna virsotnē vai jānoiet no punkta A līdz punktam B vai arī tādus, kur pārgājiena galā ir kas īpašs, piemēram, skaists skats, ko nevar redzēt, nepieveicot taku pilnībā. Par sava veida izaicinājumu kļuva arī šis pārgājiens Lielajā kanjonā lejup uz Kolorado upi un atpakaļ. Bet pirms ķeros pie pārgājiena apraksta, nedaudz jāieskicē vide ap Lielo kanjonu.
Pirms pāris gadiem ASV iegādājos lietotu Kindle Keyboard jeb Kindle 3. Lietotu tapēc, ka Amazon to vairs neražoja. Izvēlējos tieši šo modeli, jo tas bija vienīgais, kam Amazon pie pārdošanas tika solījis mūžīgu bezmaksas internetu. Mūžīgs tas ir vēl joprojām, tomēr ar ierobežojumu 50 MB mēnesī. Šādu ierobežojumu Amazon noteica tādēļ, ka bija asprāši, kas pamanījās izmantot Kindle kā dongle un tā piedāvāto internetu filmu lejupielādēšanai. Tā kā jaunās ierīcēs šāda fīča vairs netiek piedāvāta, tad vienīgā iespēja, kā pie tādas tikt, ir nopirkt kādu lietotu Kindle Keyboard.
Kindle Keyboard 3G Whispernet pārklājums
Kā var redzēt pārklājuma kartē, tad Baltijas valstis tajā prominenti izpaliek, tomēr ļoti lielā daļā valstu internets ir pieejams. 50 MB gan nav nekas dižs, tomēr kritiskā brīdī epastu ar to pārbaudīt ir iespējams. Vēl arī jāņem vērā, ka interneta pārlūks uz e-ink ekrāna, turklāt tāda, kurš nav skārienjūtīgs, nav tas ērtākais rīks, tāpēc neko vairāk par epasta pārbaudīšanu arī neplānoju.
TL;DR versija: Ja jums ir svarīgs labs GPS signāls mobilajā telefonā, tad nepērciet telefonus ar MTK (MediaTek) mikroshēmām, pērciet telefonus ar Qualcomm vai Broadcom mirkroshēmām.
Pilnā versija
Bija laiks, kad par ķīniešu telefoniem varēja tikai pasmīnēt. Viņi centās taisīt iPhone kopijas un aprīkot tās ar daudzmaz līdzīgu grafisko interfeisu, taču gan tehniskie rādītāji, gan funkcionalitāte tiem bija drausmīga. Lielākajai daļai pat nebija pieejams GPS. Tomēr laiks iet un lietas mainās. Šobrīd lielākā daļa ķīniešu ražojumu ir aprīkoti ar Android operētājsistēmu un patiesībā ir gandrīz pilnvērtīgi telefoni. Kāpēc es saku gandrīz? Par to nedaudz tālāk rakstā.
Pirmais izrāviens ķīniešiem pasaules mērogā bija ZTE ar savu telefonu ZTE Blade. Tajā laikā gandrīz neviens, tai skaitā es, par tādu ZTE nemaz nebija dzirdējis, tomēr, kā izrādījās, tad tas jau toreiz bija ceturtais lielākais mobilo telefonu ražotājs pasaulē. Viņu pirmais modelis pasaules tirgum pārsvarā tika tirgots kā daļēji subsidēts priekšapmaksas karšu telefons un tam bija nepieklājīgi zema cena, ņemot vērā diezgan augsto telefona specifikāciju. Zemā cena un iespēja to aptaustīt, nopirkt tepat veikalā, nevis pasūtīt no kādas Ķīnas provinces, lauzot galvu par to, kā izmantot garantijas tiesības, ja telefons salūzīs, padarīja to par vienu no pirktākajiem zemākajā cenu klasē. Un līdz ar labajiem pārdošanas rādītājiem, tam izveidojās arī sava interneta komūna, kas taisīja custom ROM un citas noderīgas lietas tieši šim telefona modelim. Līdz šim tādu popularitāti neviens telefons ar Ķīnas zīmolu nebija sasniedzis.
Panama – valsts, kas atdala Ziemeļameriku no Dienvidamerikas; un kopš 1914. gada, kad tika pabeigta Panamas kanāla izbūve, tā veic šo funkciju arī tīri burtiski. Šajā valstī viesojāmies pirmajā oktobra nedēļā, kas Centrālamerikā vēl joprojām skaitās lietus sezona. Tā kā Panama atrodas tropiskajā klimata joslā, uz 7. paralēles no Ekvatora, tad sausā sezona tur ilgst tikai nieka 3 mēnešus gadā, aptuveni no janvāra līdz aprīlim. Pirms brauciena, pētot laika ziņas, bijām sagatavojušies spēcīgām lietusgāzēm un tikai mazai kripatiņai saules, bet jau pirmajā dienā esot Panamā sanāca nedaudz saulē apdedzināties un arī turpmākajās dienas lietu varējām vērot tikai retumis.
contiune reading >>
Ja ir vēlme lasīt ļoti daudz un sīki, tad vislabākā lapa kur iegūt visu informāciju par kruīziem ir http://www.cruisecritic.com. Te es uzrakstīšu īsu kopsavilkumu, ar ko būtu jāpietiek kādam, kurš nevēlas lasīt padsmit lapas, lai atrastu nepieciešamo informāciju, bet vienkārši aizbraukt kādā relaksējošā kruīzā.
Kur meklēt kruīzu?
Kā viena no labākajām lapām, kur mekleēt (bet ne pirkt) sev atbilstošāko kruīzu, manuprāt, ir: http://vacationstogo.com
Lielākais lapas pluss ir tāds, ka šajā lapā rezultāti tiek atlasīti un attēloti smukā tabulārā formā.
contiune reading >>
Parasti velosipēdam saslēdzu tikai aizmugurējo riteni. Tā Zviedrijā dara lielākā daļa cilvēku un tas tiek atzīts par pietiekami drošu veidu, lai kāds ar tavu braucamo tā vienkārši neaizripinātos prom. Tomēr, ja es to atstāju kaut kur uz ilgāku laiku par pāris dienām, tad gan to parasti pieslēdzu arī pie kaut kā ne tik viegli pārvietojama. Šāda vajadzība radās arī pagājušajā piektdienā, kad man vajadzēja atstāt savu braucamo uz 4 dienām, tāpēc pieslēdzu to pie velonovietnes ar ķēdi un piekaramo atslēgu, kā arī saslēdzu aizmugurējo riteni.
contiune reading >>
